Bipolāri afektīvi traucējumi (0)

Bipolārie traucējumi jeb maniakāli depresīvā slimība (MDI) ir viena no visizplatītākajām, smagākajām un ilgstošākajām psihiskajām saslimšanām. Bipolārajiem traucējumiem ir raksturīgi dziļi, ilgstoši un nopietni depresiju periodi, kas mijās ar pārmērīgi pacilāta un/vai uzbudināta garastāvokļa periodiem dēvētiem par māniju. Mānijai ir raksturīga samazināta vēlme gulēt, paātrināta runa, paaugstināts libido, neapdomīga rīcība, nerēķināšanās ar sekām, lielīgums un nopietni domāšanas traucējumi, kas var ietvert arī psihozi. Starp šiem pacēlumiem un kritumiem pacienti parasti piedzīvo augstākus funkcionalitātes periodus, kad iespējama produktīva dzīve. Bipolārie traucējumi ir nopietna cīņa un izaicinājums visa mūža garumā.[1]

Bipolārais traucējums jeb maniakāli depresīvā slimība bija zināma jau Hipokrāta laikā, kurš šādus pacientus raksturojis kā "draudzīgus" un "melanoholiskus." 1899.gadā Emīls Krapelins (Emil Kraepelin) sniedza definīciju maniakāli depresīvajai slimībai un atzīmēja, ka cilvēkiem ar maniakāli depresīvo slimību nepasliktinās veselības stāvoklis un neattīstās demence, ko viņš saistīja ar šizofrēniju.

Bipolārie traucējumi ietver garastāvokļu traucējumu vienu polu spektru ieskaitot I bipolāro (BPI), II bipolāro (BPII), ciklofrēniju (svārstība starp pacilātu un nomāktu garastāvokli), un dziļu depresiju. I bipolārais traucējums attiecas arī uz klasisko maniakālo depresiju, kam raksturīgas noteiktas dziļas depresiju epizodes pretstatā izteiktām mānijas epizodēm, kā rezultātā rodas nopietni funkcionāli traucējumi. Salīdzinājumam II bipolārais traucējums ir mērenāks traucējuma veids, kas ietver depresiju, mijoties ar hipomānijas periodiem. Hipomānija ir vieglāka mānijas forma, kam nav psihiski simptomi vai tā nenoved pie smagiem sociāliem vai profesionāliem funkciju traucējumiem.
Kategorijas: Bipolāri afektīvi traucējumi.