Depresija (0)

Smags depresīvais traucējums (pazīstams arī kā klīniskā depresija, dziļa depresija, unipolāra depresija vai unipolārs traucējums) ir psihisks traucējums, kam raksturīgs nomākts garastāvoklis vienlaicīgi ar zemu pašvērtējuma sajūtu un intereses vai prieka zudumu par normālā situācijā iepriecinošām aktivitātēm. Terminu "smags depresīvais traucējums" izvēlējās Amerikas Psihiatru Asociācija, lai noteiktu garastāvokļa traucējumu simptomu kopumu „Garīgo slimību diagnostikas un statistiskas rokasgrāmatas” (DSM-III) 1980.gada izdevuma klasifikācijā, un kopš tā laika šis termins guvis plašu pielietojumu. Vispārīgais termins ‘depresija’ tiek bieži izmantots traucējumu aprakstīšanai, tomēr sakarā ar to, ka tas izmantojams arī citu psiholoģiskās depresijas veidu aprakstīšanai, klīnisko gadījumu un pētījumu jomā labāk izmantot precīzāku terminoloģiju. Dziļa depresija cilvēku padara nespējīgu, kas nelabvēlīgi ietekmē cilvēka ģimenes, darba vai skolas dzīvi, gulēšanas vai ēšanas paradumus, kā arī veselību kopumā. ASV pašnāvības izdara aptuveni 3,4% cilvēku ar smagiem depresīviem traucējumiem un aptuveni 60% no cilvēkiem, kuri izdarījuši pašnāvību, ir depresija vai kāds cits garastāvokļa traucējums.

Smaga depresīvā traucējuma diagnoze ir balstīta uz pacienta paša pieredzi, radinieku vai draugu ziņoto uzvedību un psihiskā stāvokļa pārbaudi. Dziļas depresijas noteikšanai netiek veikti laboratorijas testi, lai gan ārsti pieprasa pārbaudes rezultātus par psihisko stāvokli, kas varētu izraisīt līdzīgus simptomus. Slimības sākums parasti parādās 30 un 40 gadu vecumā, augstāko pakāpi sasniedzot 50 līdz 60 gados. Par sievietēm ziņojumus par dziļas depresijas gadījumiem saņem divas reizes biežāk nekā par vīriešiem, kā arī sievietēm ir daudz lielāka nosliece uz pašnāvības mēģinājumiem nekā vīriešiem neskatoties uz to, ka vīriešiem ir lielāks risks realizēt pašnāvību.

Vairums pacientu tiek ārstēti ar antidepresantiem, dažiem piemēro psihoterapijas vai konsultācijas. Hospitalizācija ir nepieciešama gadījumā, ja cilvēks pret sevi izturas nolaidīgi, vai pastāvot nopietnam riskam, ka cilvēks var nodarīt kaitējumu sev vai citiem. Ļoti neliela daļa tiek ārstēta ar elektrokonvulsīvo terapiju (EKT) vispārējā anestēzijā. Traucējumu norise ir ļoti atšķirīga – vienam tā notiek epizodiski mēnešu garumā līdz pat traucējumiem mūža garumā, depresīvajiem periodiem atkārtojoties. Depresīviem indivīdiem ir īsāks dzīves ilgums salīdzinājumā ar cilvēkiem, kuri neslimo ar depresiju, kas daļēji ir skaidrojams ar lielāku uzņēmību pret slimībām un noslieci uz pašnāvību. Iespējama gan esošo, gan bijušo pacientu stigmatizācija.

Izpratne par depresijas jēdzienu un cēloņiem gadsimtu gaitā ir attīstījusies, tomēr šī izpratne ir nepilnīga un joprojām notiek diskusijas un tiek veikti pētījumi par daudziem depresijas aspektiem. Tiek piedāvāti psiholoģiskie, psihosociālie, iedzimtības, evolucionārie un bioloģiskie cēloņi. Psiholoģiskā ārstēšana ir balstīta uz personības, savstarpējās komunikācijas un mācīšanās teorijām. Lielākā daļa bioloģisko teoriju koncentrējās uz monoamīnu ķīmisko serotonīnu, noradrenalīnu un dopamīnu, kas parasti atrodas smadzenēs un palīdz nervu šūnu komunikācijai. Monoamīni ir saistīti ar depresiju un lielākā daļa antidepresantu tiek lietoti, lai palielinātu vismaz viena monoamīna grupas līmeni.
Kategorijas: Depresija.